Friday, February 24, 2006

The Prodigy neizbrīna

Dīvaini ir redzēt uz skatuves ārdāmies manus skolas gadu elkus, dzirdēt tik bieži dzirdētos hitus bez datu nesēju starpniecības un tomēr raudzīties uz viņiem it kā no distances. Un pie reizes – arī uz sevi, un tāpēc, atvainojiet, bet šis koncerta apskats būs dziļi subjektīvs, no tādām fenomenoloģijas pozīcijām rakstīts. Pārējo jau jūs tāpat zināt.

Tātad The Prodigy. Bang, blāc, badāc! – skan no skandām. Masīvs, skaļš jo skaļš breikbīts (ko, starp citu, spēlē uz īsta bungu komplekta) un Maxima kliedzieni izšķīst pūlī ar negantu spēku. Zāles tumsu caururbj spilgti starmeši, ritmiski liesmo un apžilbina stroboskopi, skatuves centrā aiz aparātiem knibinās Laiems Houlets, grupas master mind, mugurkauls un pēdējais mohikānis, kapteinis, kurš atteicies pamest grimstošu kuģi. Vismaz tāds iespaids radies pēc The Prodigy pēdējā albuma noklausīšanās, kas būtībā bija Houleta soloprojekts, – tajā baudāma bija labi ja viena dziesma. Arī koncertā pirmie gabali pārsvarā ir no Always Outnumbered, Never Outgunned, un tie, ja neskaita spēcīgo skaņu un kopumā apokaliptisko noskaņu, šķiet diezgan vienveidīgi un garlaicīgi.

Taču, par laimi, The Prodigy uzstājas gandrīz pilnā sastāvā, uz skatuves ir gan Houlets, gan Maxims, gan arī kāds pamaza auguma un nedaudz tukls vīrelis vārdā Keits Flints, trūkst tikai Līroja Tornhila. Un, par laimi, grupa spēle arī savus hitus no citiem albumiem. Kā vienu no pirmajiem smagsvara lādiņiem izšauj Firestarter – pie mikrofona ķeras Keits Flints, kas man nesaraujami saistās ar grupas “Flinta periodu”, t.i., laiku, kad viņi nokļuva popularitātes virsotnē. Un, ļoti iespējams, ka daudziem The Prodigy asociējas tieši ar Flintu, tomēr citiem, tai skaitā man, tolaik šķita, ka līdz ar The Fat of The Land grupa ir pārdevusies. Pārāk jau nu jocīgi bija pēkšņi ieraudzīt vecās grupas jauno seju uz skolnieku tēkrekliem. Pēkšņi viņi bija pārāk visur un pārāk visiem.

Tomēr atpazīstamas melodijas ir atpazīstamas melodijas, un tās dara savu darbu diezgan labi – publika iešūpojas, ielēkājas, ieskrienas. Gan Flinta, gan Maxima balsis skan vēl negludāk kā ierakstos, ja godīgi, tā ir bļaušana. Atgādina pankroka estētiku, neskatoties uz to, ka tīri ritmiski un tehniski no pankroka tur pamaz, un tomēr The Prodigy attieksmē ir kas pancisks – bliezīgi, bravūrīgi, brīžiem rupji un pārāk nerūpējoties par niansēm. Viņu mūzika, nenoliedzami, ir tieša un maskulīna. Tāda paraupja. Maxima emsijošana atgādina kādreiz pa Radiodejām tik bieži raidītos grupas koncertierakstus, manas tā laika šūpuļdziesmas.

Izskan Voodoo People, kurā Maxims griež gičai pa stīgām, Smack my bitch up, Breathe un citi trieciengabali. It kā neslikti, taču kaut kā pietrūkst. Varbūt bassģitāras grūva? Varbūt īstas un patiesas atdeves no grupas puses, lai arī viņi ārdās sviedrus nežēlodami? Pēc diezgan tipiskajiem ritma zīmējumiem patīkami atsvaidzina hiphopiski industriālais Poison. “I got the poison, I got the remedy, I got the pulsating rhythmical remedy,” cilvēki mēģina kliegt līdzi. Un pašā nobeigumā, kā jau cerēts, atskan tik ļoti gaidītais Out of space, mēģinot cilvēkus aizvest uz citu dimensiju. Mani tas aizved uz skolas diskotēku laikiem, kad to atskaņoja starp popdziesmām, ieslēdzot tādu maziņu stroboskopiņu, kas dejotāju kustības padarīja saraustītas un šķietami lēnākas, tādas izkadrētas. Bija grūti aprēķināt pareizo trajektoriju, un cilvēki skrēja viens otram virsū. Tas arī bija, laikam, vienīgais skaņdarbs no viņu pirmā, reivīgā albuma “Experience”, kuru, starp citu, pārrakstīju pirmajā manā kasetē.

Tomēr tā nav īsti nostaļģija, ko izjūtu, drīzāk tāda apcerīga, diezgan neitrāla vērošana no malas. Nepārprotami, ka šodienas Prodigy nav vairs gluži 90. gadu Prodigy, pat ja tiek spēlētas vecās dziesmas. Tajā pašā upē otrreiz neiekāpt, desu otrreiz neapēst. Viņi ir mainījušies, taču mainījies esmu arī es pats. Cits laiks un cita attieksme. Kāds gan brīnums?

Created by: drKeda

1 comment:

Anonymous said...

Lai vai kā man negribētos,bet es piekrītu raxta autoram,tas viss nebija tā kā vajadzētu būt,laikam,ka gadi ir darījuši savu. Kīts izskatījās pēc kādas vācu industriāļu grupas solista, Maxis īsts Voodoo people.
Patiesībā man pietrūka pāris gabalu,kas arī ir bijuši visai populāri,kā piemēram - "Girls", "Wind it up" , "Baby got a temper".