Monday, December 18, 2006

Pudeltanzen



I'm throwing a party next Saturday (December 23) in Pulkvedis - the special guest is DJ Ruftata from the legendary Hamburg's Golden Pudel Club. He's a resident-DJ and, as far as I know, also responsible for the artistic programming there. I've heard him couple of times in the Pudel - his music selection was just fucking awesome. I hope it will work the same way nevertheless put in another context (well, the Pudel is a really special place indeed).

Besides him, me, as well as DJs and friends of mine Ivars Mednis and ZeDmitry gonna make their best. Expect minimal, electro and everything in between. All that "new electronic dance music", ya know. Should be funky and kinky. One day before we actually launching our netcords.net project, but later about that.

Wednesday, December 13, 2006

Intervija ar Tobias Thomas (Kompakt Records)


Pirms uzsākt sarunu, meklēju atkritumu tvertni, kur izmest košļeni. Viena tāda stāv, taču neesmu drošs, vai tā paredzēti šādiem mērķiem, jo iekšā guļ kaut kādi diski un matricas. Taču Tobiass tikai nosmej, lai metot vien, – tie esot izbrāķētie demo diski: “Ja tie ir sūdīgi, trakš un laukā!”

Ir kāda atbildīgā persona, kura tos vērtē?

Jā, domāju, ka pamatā to dara Volfgangs [Wolgang Voigt], Maikls [Michael Mayer] un Jirgens [Jürgen Paape]. Viņi ir atbildīgi par leiblu.

Tātad viņi ir atbildīgie par leibla muzikālo saturu?

Jā, struktūra ir tāda, ka Volfgangs, Maikls un Jirgens ir kompānijas īpašnieki, bet Rainhards [Reinhard Voigt] ir tāds kā “klusais” īpašnieks, kurš strādā ne tikai kā mākslinieks, bet arī uzmana naudas plūsmu. Un tad piemēram viena meitene nodarbojas ar leibla menedžmentu, strādā ar visiem pārējiem leibliem, kas iesaistīti distribūcijā, un sazinās ar māksliniekiem, kuri izdodas uz kāda no Kompakt leibliem, saskaņo relīžu datumus u.tml. Par mūziku gan galvenokārt atbild Volgangs un Maikls, Jirgens ir atbildīgs par ierakstu veikalu – tas ir tas džeks, ko mēs satikām lejā, – ar gariem, blondiem matiem, izskatās pēc 70. gadu futbolista.

Jūs sākāt kā maziņš plašu veikaliņš, vai ne?

Jā, tā bija. Tas veikals bija uz citas ielas, taču netālu no pašreizējās vietas. Tas bija maziņš, mājīgs, diezgan andergraundisks, tolaik gan to nesauca par Kompakt, bet gan par Delirium. Tas bija daļa no Delirium izplatīšanas ķēdes, kas bija arī citās Vācijas pilsētās. Volgangam, Rainhardam, Jirgenam un Jergam [Jörg Burger], the Modernist, toreiz piederēja veikals. Kad veikals atvērās, tolaik uz Ķelni pārcēlos arī es un Maikls. Pēc diviem gadiem viņi atdalījās no Delirium, pārvācās uz vecpilsētu un izdomāja vārdu Kompakt, jo vēlējās savu identitāti.


Starp citu, kādēļ tieši Kompakt, vai tam apakšā ir kāds stāsts?

Nē. Tā ir tikai skaņa. Man liekas, bija vairāki vārdi, ko Volfgangs bija uzrakstījis uz papīra lapas. Svarīgi bija, lai nosaukums labi skanētu kopā ar vārdu “Ķelne” – Köln, kaut kas ar “K”. “Köln Kompakt” kopā skan labi. Volgangam patiesībā svarīgas ir visādas popkultūras lietas – krāsām ir jāsaskan, atbilstošam ir jābūt dizainam, mūzikai, konceptam. Visam jābūt skaisti izgatavotam un ar labu domu pamatā. Laikam viņš meklēja ļoti universālu vārdu un ne pārāk izmantotu pirms tam, bet arī tukšu, lai to pēc tam piepildītu ar saturu, un tā viņi izvēlējās Kompakt. Es gan atceros, ka sākumā man tas Kompakt nemaz nepatika, tas skanēja tā garlaicīgi, taču, kad tas sāka savu dzīvi, nosaukums sāka likties labāks un labāks. Un tagad tas ir liels brends.

Sākums bija 90. gadu sākumā?

Jā, tas bija 1993. gads, un 1995. gadā radās Kompakt, bet 2000. gadā, laikam, pārcēlās uz šo jauno vietu, jo vecajā veikalā un birojā vairs fiziski nepietika vietas. Tagadējā vieta ir ļoti piemērota, domāju, ka tuvākajā laikā viņi ari nepārvāksies kur citur, jo nav jau plāna kļūt par meidžorleiblu.

Un tomēr – savā ziņā Kompakt ir liels leibls…

Protams, tāds meidžor neatkarīgais leibls.

Bet kas bija šādu sasniegumu pamatā? Veiksme, grūts darbs vai tikai laba mūzika? Kāpēc cilvēki arvien vairāk un vairāk sāka pirkt Kompakt plates?

Es domāju, ka tas bija viss minētais kopā. Tas bija smags darbs un aizrautīga pašatdeve. Piemēram, distribūciju uzsāka Maikls, un acīmredzot viņam ir laba “roka” un gaume, kā mazu lietu pārvērst, izaudzēt lielākā. Viņš izvēlējās mūziku, būdams labs dīdžejs, kā arī viņš strādāja ierakstu veikalā kādus piecus gadus un pazina katru ierakstu un leiblu, un šīs pieredzes rezultātā viņš nonāca pie atziņas, ka vajadzīga jauna distribūcijas ķēde, kāda pirms tam nepastāvēja. Tolaik bija Intergroove, Discomania u.c., bet viņi necentās komunicēt tāda veida mūziku, tādu minimālu mūziku, Ķelnes mūziku vai vienalga, kā to sauc. Viņš pamanīja, ka citi cilvēki taisa līdzīgu mūziku un ka viņiem vajag tādu kā “jumtu” un palīdzību. Un šāds tīkls bija viens no pamatiem sekojošajai popularitātei. No otras puses, Maikls un es, un citi ārtisti, vēlāk arī Superpitcher, mēs izlaidām mūziku un arī daudz dīdžejojām, tā izplatot šādu “Ķelnes” mūziku. Cilvēki sāka mūs un mūsu darbus identificēt ar pilsētu un savā ziņā ar īpašu dzīvesveidu un attieksmi. Protams, arī liels nopelns ir pašiem ierakstiem, īpaši Volfganga – Mike Ink., Studio 1, arī ieraksti uz Force Inc., un kad radās Kompakt, tika iedibinātas dažas “pop” lietas, piemēram, relīžu sērijas un krāsainas 7 collu sērijas utml. Cilvēki uz to atbildēja, jo tas bija diezgan netipiski, īpaši jau vācu tehno leiblam, ka leibls nolēmis kļūt par pop leiblu, bet tādu krutu. Kā piemēram Warp… hmmm… nav nemaz tik daudz piemēru. Tas bija atraktīvi un seksīgi. Turklāt, plašākā mērogā, Ķelnē ir daudz citu leiblu, producentu, kā Groove Attack un A-Musik. Bija tāda kā reakcija, kas attīstīja visu pilsētu. Cilvēki citās valstīs pievēršas noteiktām lietām, piemēram, tā kā agrāk mēs pievērsāmies Detroitai…

Tas gan, bet tagad amerikāņi labi zina Kompakt…

Jā, arī Japānā… Kādreiz bija aktuāli teikt: “O, tas nāk no Londonas!”, vai, piemēram, mums patika mūzika no Mančesteras. Un tagad cilvēki mīl mūziku no Ķelnes.

Tātad pastāv saikne starp mūziku un vietu, kur tā radīta? Vai pilsēta padara skanējumu unikālu savā ziņā? Vai tomēr Ķelnes “skaņa” ir tikai mīts?

Hmm… tas ir ļoti vecs mīts un vecs jautājums. Mēs parasti sakām, ka pastāv tāda Ķelnes skaņa, vai, ja cilvēki domā, ka tāda pastāv, tad – mums tāda ir. Tas tā no mārketinga viedokļa –, ja jūs meklējat Ķelnes skaņu, mums tāda ir. Mēs nesakām, ka tādas nav, kāpēc kaut ko iznīcināt, par ko patiesībā cilvēki runā. Tāpēc mēs atbildām: “Jā, protams, ir tāda Ķelnes skaņa, un mēs to veidojam”. Bet saprast ar to jau var dažādas lietas – var teikt, ka tā ir tas “bungas un bass” vai tā pop lieta vai tas minimālais skanējums vai pat ambient stafs. Ar to es vairāk saprotu sajūtas mūzikā un attiecībā pret to, un Ķelne ir ļoti emocionāla un “izjusta” pilsēta. Cilvēki ir sirsnīgi un atklāti. Tās protams ir klišejas, taču galu galā pilsētai ir savs tēls, un tas savukārt atspoguļojas mūsu mūzikā. Un ikviens, kurš zina Hamburgas, Berlīnes vai Minhenes mūziku, zinās, ka šī tomēr ir citāda. Jo cita pilsēta, neskatoties uz to, ka tagad visi taisa elektro, minimal vai vienalga, kā to dēvē. Pat ja tas nāk no Maskavas, bieži mūzika skan līdzīgi, taču, iespējams, atšķirība ir pasniegšanas veidā. Es domāju, ka šī Ķelnes skaņa savu atpazīstamības virsotni sasniedza jau pirms vairākiem gadiem, un pēc tam notika starptautiska izlaušanās. Sākumā bija jāatrod pašiem sevi, noformējās komanda, pēc tam visā pasaulē mums radās domubiedri un partneri, un viņi ir šīs saimes locekļi un draugi, nebūdami no Ķelnes. Tā nav tikai pirkšana un pārdošana, licencēšana u.tml. lietas, bet gan kas vairāk.

Tomēr zīmīgi ir tas, ka Ķelne ir slavena tieši ar saviem daudzajiem minimal leibliem un producentiem. Kāpēc to ir tik daudz?

Manuprāt, mūzika ir arī sociāla lieta, tā izplatās starp cilvēkiem. Ja cilvēki simpatizē viens otram, kaut kādā ziņā viņi kļūst līdzīgi – līdzīgi ģērbjas…

Tātad scēnas lieta…

Jā, tā ir scēnas rašanās, tāpēc, ka cilvēki patīk viens otram, pavada laiku kopā un jūt, ka viņiem ir kas kopīgs. Mūsu gadījuma scēna nav kā pankiem vai modiem, kuriem bez mūzikas svarīgs bija arī stils, ģērbšanās, frizūras u.tml., bet gan drīzāk mums ir līdzīgs redzējums un idejas attiecībā uz elektronisko mūziku. Kad mēs sākām 90. sākumā, tā bija ļoti jauna lieta un neviens pat neiedomājās, ka ar to varētu pelnīt naudu, ka varētu iztikt, taču daudzi gribēja taisīt mūziku, kā jau ikviens pusaudzis noteiktā vecumā. Taču tik mazā pilsētā kā Ķelne cilvēki sāka kopēt un ietekmēt viens otru, izveidojās sava scēna. Domāju, ka Volgangam bija savs koncepts attiecībā uz šo, līdzīgi kā tas bija Ričijam Hotinam, par minimālu, reducētu tehno. Būtībā tā bija reakciju uz meinstrīma tehno, transīgu, reivīgu, visu to Mayday. Viņi gribēja to reducēt līdz tīrai esencei. Un tad kāds kā Maikls, Jirgens vai citi, kas bija ārpus Kompakt, pārņēma to un interpretēja pa savam, un tas kļuva par sava veida kodu vai stilu. Tādas mūzikas kļuva vairāk un vairāk. Mums pašiem nereti šķiet, ka minimal ir garlaicīgs, tik daudzi ar to nodarbojas, un tagad visu, kam ir basslīnija, sauc par minimal, kas nemaz neatbilst sākotnējai idejai. Vai arī par elektro, ar ko gan es saprotu citu mūziku, pārsvarā no 80. gadiem, kā, piemēram, Kraftwerk vai Detroitu. Jaunieši šo funky minimal bassline mūziku sauc par elektro, taču man vienalga, jo, pat ja es nepiekrītu, es saprotu, ko viņi ar to domā. Taču galu galā, mēģinot atbildēt uz jautājumu, es pats droši nezinu, kāpēc tik daudzi cilvēki pievēršas minimal. Viens svarīgs iemesls minimal tehno panākumiem varētu būt tas, ka tam ir tukša forma un ir viegli to izmantot kā tādu matricu. Piemēram, cilvēks ir kādreiz klausījies Dead Kennedys, viņš paņem kaut ko no viņiem un ieliek šajā formā. Galu galā tas ir minimal, taču ar individuālu piegājienu. Minimal ir kā pudele, kurā var daudz ko ieliet, cilvēki pērk pudeles, jo tās forma ir tik perfekta. Tajā vienmēr var ieliet ko savu. Ja tiek radīts kas ļoti pilnīgs, piepildīts un noteikts, tad vairs nav vietas kam personiskam. Pamatā ir bassbunga, šķīvis, clap, būtībā house mūzikas recepte. Tas, manuprāt, pievelk jaunus cilvēkus, taču arī vecāki cilvēki, kuriem jau pāri par 35, tikai sāk taisīt mūziku. Piemēram, viņiem nav darba, viņi iet uz klubiem, dzird šādu mūziku un nodomā pamēģināt arī paši. Nopērk laptopu, monitorus un sāk kaut ko darīt savā istabā. Protams, no sākuma viņi izmanto to minimal formulu, jo viņi to dzird klubos un viņu draugi to taisa, taču tad seko iespēja to darīt viņiem īpašā veidā. Katru nedēļu parādās jauni interesanti ieraksti, neskatoties uz to, ka pamatā ir viena formula.

Jā, šķiet tas kļūst populārs, bet tādā pozitīvā veidā… Tas gluži nav undergorund for kids.

Es domāju, ka pastāv arī undergorund for kids, un tas kādreiz bija ļoti spēcīgs, piemēram, schranz, hard techno, galvenokārt ir domāts jauniešiem, kuri lieto speed vai e un kustas 5, 6 stundas pie ātra, perkusīva tehno… Iespējams, tagad šī scēna vairs nav tik liela, cik zinu daudzi hard techno dj-i sākuši spēlēt vairāk t.s. elektro lietas. Piem., Chris Liebing vai Adam Beyer kompilācijās nereti ir tie paši ieraksti, ko spēlēju arī es. Wighnomy Brothers, Dominik Eulberg utt., viņi domā, ka atklājuši ko ļoti interesantu, “jaunu skaņu”, uz ko mēs atbildām “C’mon, kāpēc jūs nepaliekat savā pusē?” Tagad tiešām ļoti daudzi dj-i spēlē šādu mūziku. Un kā dj-am nereti ir grūti būt citādākam, tu sāc domāt, ka spēlē the same shit as everybody else.

Nav brīnums, ņemot vērā, ka tieši Ķelnes mūzika ir ļoti populāra…

Jā, piemēram, tu esi uzaicināts kaut kur, un dīdžejs pirms tam spēlē visus aktuālos hitus, un tad tas vairs neliekas kas īpašs.

Kā tad tomēr panākt savu atšķirību?

Tas nav viegli, tev jāmēģina to piedāvāt savā veidā, teiksim, draudzīgākā vai dažādākā veidā. Visi mūsu dīdžeji, protams, nespēlē tikai minimal kā tādas mašīnas, mēs cenšamies būt dažādi, atvērti, funny, ielikt kaut ko popsīgāku, mēģināt arī ielikt kaut ko no sirds, ne tikai tīri funkcionālu un minimālu. Piem., mix-cd, ko mēs taisām, ir drīzāk emocionāli, un tā ir pēdējā lieta, ar ko varam atšķirties – būt interesantas un jaukas personības, atšķirībā no citiem, kuri tikai “žžžžžž”…

Turpinot šo tēmu, gribētu tev kā dīdžejam pajautāt, kas vēl dīdžeju padara par labu dīdžeju?
Labam dīdžejam būtu jāapzinās, ka dīdžejošana ir amats, nevis māksla. To tu dari pamatā ar savām rokām, un tam būtu jāpieiet nopietni, kā gatavojot galdu, piemēram.

Atbildība tātad?

Jā, un koncentrēšanas uz kaut ko, kas nav īsti ne māksla, ne arī tikai tehnika, kaut ko vienkāršu… Piemēram, mix cd ierakstīšana vai koriģēšana digitālā veidā uz datora ir pretrunā idejai par amatu. Tā nav tik liela problēma, taču es parasti saku, lai respektē savu darbu, un esi godīgs – ja tu kļūdies, tu kļūdies. Keep it pure and simple: two turntables and a mixer. Protams, var pielikt efektus utt., taču galu galā var uztaisīt filmu ar 60 mm kameru, kas ir vairāk roku darbs, vai var arī uztaisīt filmu uz datora. Datorfilmas, manuprāt, ir kas cits, tas nav roku darbs, un tam vajadzīgas citas prasmes. Ir citādi, ja tu paņem rokās plati un jūti visus tos sūda putekļus, tu dari to ar rokām, nevis skaties interfeisā. Esmu konservatīvs šajā ziņā.

Ja tu esi ļoti labs dīdžejs, tu gan vari pievienot kādus papilefektus vai ko citu, piemēram, man ir vienalga, ko dara Ričijs Hotins, kurš ir ļoti labs žokejs. Vienīgi man nepatīk, ja viņš saka cilvēkiem: “Aizmirstiet par vecajām lietām, lietojiet jaunās”. Tad es nodomāju: “Shut the fuck up!”, jo cilvēkiem jāizdara pašiem sava izvēle – ja viņiem patīk gatavot uz gāzes, nesaki, ka šī jaunā plīts ir labāka un ka vecā gāzes plīts jāmet prom. Vienalga ar gāzi garšo labāk. Tas nav par jaunu un vecu, bet gan par izvēli. Dīdžejam jābūt labam izklaidētājam un mūzikas selektoram, jābūt labai idejai par dziesmu kārtību un nevis 10 minūtes, bet stundu garumā. Un jābūt arī kādām saskarsmes iemaņām, jāprot komunicēt un runāt ar cilvēkiem, caur savu mūziku jāprot viņiem ko pateikt, kaut ko jautru vai skumju utml. Patiesībā, ja tev piemīt visas šīs īpašības, man nerūp, ko tu lieto – vai tas ir roku darbs vai dators. Bet tikai laptops un programma, un ar to perfekti samiksētas nokačātas dziemas, jo dators nekļūdās, nav dīdžejošana, pat ja to atgādina. Tā ir dziļāka lieta.

Jocīgi jau tā runāt, kad pats esi dīdžejs. Ikdienā sanāk satikt daudz dažādus dīdžejus, un katrs uzsver, ka ir kas īpašs. Piemēram, džeks stāsta, kā pamazām iekurina publiku, taču patiesībā sāk spēlēt ar 130 bpm platēm un uzliek Thomas Andersson grāvēju. Tas pats attiecas uz mani, varbūt es runāju šādi, bet, kad tu mani dzirdētu klubā, tu nodomātu “sūds”, taču šī ir mana filozofija un līdzīgi domā citi Kompakt dīdžeji.

Mums parasti nerūp pašas jaunākās, vēl neiznākušās plates un remiksi, mēs spēlējam arī vecus ierakstus vai arī spēlējam tos “ar smaidu”, tā vietā lai būtu snobiski un augstprātīgi. Jā tomēr kāds domā, ka mēs esam iedomīgi tikai tāpēc, ka gūstam panākumus, tā nu nav. Un parasti dīdžeji, ko es pazīstu, tādi arī nav, pat Sven Väth vai Ricardos Villalobos, vai Miss Kittin, viņi... lai gan Miss Kittin tomēr ir drusku citāda… viņi ir tuvu cilvēkiem, nevis 10 mitrus prom no cilvēkiem, esot tādām kā popzvaigznēm. Protams, ir forši justies īpašam un atbildīgam par to, ka izvērtīsies pārtija, taču tā ir arī liela atbildība, un ikviens uz tevi skatās un gaida kādu brīnumu, bet varbūt tu esi noguris vai piedzēries, vai abi kopā. Bet, ja izdarīsi pareizi, visi tev smaidīs un mīlēs tevi, tā ir komunikācija. Tā ir ņemšana un došana, un tavs darbs nav spēlēt izteikti konfrontējošu mūziku, tu spēlē kaut ko kas tev patīk, bet tajā brīdī liekas, ka būtu interesants arī publikai.

Tātad dīdžejošana vairāk ir izglītošana vai izklaidēšana?

Izklaidēšana. Dažreiz tas ir nedaudz izglītojoši par izklaidēšanu. Tu it kā rādi savu versiju par izklaidēšanu. Tas nekad nav: “Klausies, cik krutu mūziku es spēlēju!” Varbūt tā bija pirms padsmit gadiem, kad spēlējām mazās pilsētās un cilvēki neko nesaprata no elektroniskās mūzikas. Mēs pirkām ierakstus lielās pilsētās un bijām tik patīkami satraukti, uzrīkojām pārtiju, bet cilvēki tikai gribēja dzirdēt pierastas lietas. Jaunieši mūsu vecumā, taču tik konservatīvi! Taču citus tas aizrāva, tie bija vairāk tādi hipiju tipi, kuriem patika dejot un just mūzikas enerģiju. Lai gan daudzi mani draugu ienīda šādu mūziku, un tad tā izvērtās par izglītošanu. Protams, visiem nav jāpatīk tehno.

Starp citu, 80. gadu beigās Padomju Latvijā ieradās Westbam un “sludināja” tehno; tas man atgādina tevis teikto.

Protams, viņš ir izcils dīdžejs, liekas, ka pirmais Vācijā. Pēc visiem šiem gadiem viņš ir nedaudz wasted, visu to drugs + rock'n'roll dēļ, bet te mēs visi apbrīnojam viņu. Dažreiz, kad mēs spēlējam viņa gabalus, cilvēki prasa kāpēc mēs spēlējam tos komerciālos sūdus. Jocīgi. Piemēram, Oldschool baby bija liels hits Ķelnē. Iespējams, tas ir nedaudz cheesy, taču ir labi nedaudz būt cheesy, kamēr esi minimal.

Vai Kompakt mūzika, tavuprāt, ir pilnīgi futūristiska vai tomēr tajā ir kādas saknes, tradīcijas, atsauces uz pagātni?

Tā vienmēr ir bijusi mūsdienīga savā laikā, kā tas pienāktos popmūzikai, taču ietekmējoties arī no pagātnes. Ja paskatāmies vēsturē, pēc 2. Pasaules kara Vācijā kādus 50, 60 gadus bija ļoti spēcīga amerikāņu un britu popkultūra. Viss, kas nāca no turienes, bija super, protams, ka daļa bija. Un vēl pat šodien manāma tāda kā cīkstēšanās starp angloamerikāņu ietekmi un vēlmi izdarīt ko pa savam. Tehno bija viena no pirmajām lietām Eiropā, kur vairs neizpaudās angloamerikāņu dominance. Un nav svarīgi, vai tehno radīja Huans Atkins vai Kraftwerk, vai varbūt abi kopā, bet gan tas, ko mēs no tā iztaisījām. No otras puses, mēs šajā ziņā neesam nacionālisti un neuzsveram, ka tā būtu vācu lieta. Tomēr bija labi izveidot tādu kā savu “valodu”. Tas pats notika arī vācu pop- un rokmūzikā – viņi sāka dziedāt vāciski. Tā gan vienmēr bijusi trausla līnija, lai nekļūtu pārāk vāciskiem.

Mūs ietekmēja daudz britu un amerikāņu popmūzikas no 60., 70., 80., 90. gadiem, būtībā visiem laikiem, piemēram, īsta popmūzika kā Pet Shop Boys vai Velvet Underground, arī ģitārmūzika kā Sonic Youth, shoegaze mūzika kā My Bloody Valentine. Daudzi cilvēki no manas paaudzes socializējās ar šo mūziku un uzauga ar to.

Kad uzradās tehno, tas visu aizslaucīja prom, taču vēlāk tu atceries savu pieredzi un ietekmes atgriežas no otras puses, un cilvēki sāk miksēt popmūziku ar house vai techno. Kad Kompakt sāka virzīt techno ar pop “piesitienu”, tas kontrastēja ar daudziem producentiem, kuru attieksme bija ļoti nopietna… Varētu salīdzināt ar vācu attieksmi pret alu – šī ir vienīgā pareizā pieeja, kā gatavot alu, visos citos gadījumos sanāk slikts alus. Tehno vajadzēja būt ļoti tīram, futūristiskam utt., kas ir ok, taču mēs vienmēr esam bijuši nedaudz “popsīgi”, daudzos ierakstos ir pop sempli u.tml., ne gluži Jeff Mills garā. Es viņu aprīnoju, taču tā nekad nav bijusi mana ideja par tehno.

Jā, pirmo reizi, kad dzirdēju Justus Köhncke, nodomāju, kas tas par vācu šlāgeri? Lai gan tas joprojām ir elektronisks…

Atceros, ka viņš stāstīja, ka cilvēkiem Skotijā vai Japānā patīk viņa mūzika, lai gan viņi nesaprot, ko viņš dzied, tikai uztver sajūtu. Kādreiz mēs tā klausījāmies arī angļu mūziku, nesaprotot vārdus, taču saprotos sajūtas. Vācijā pirms tam daudzi teica, ka tas ir pārāk cheesy un nevienam nepatiks, un viņam vajadzētu aizvērties un nedziedāt. Taču cilvēkiem citās valstīs, pat reiveriem, patīk viņa mūzika. Viņi to sauc par soulīgu mūziku.

Vienalga outstanding, pat priekš Kompakt.

Jā, tā bija uzdrīkstēšanās…

90. gadu vidū visi grupējumi (leibli) – A-Musik, Groovetech, Kompakt – bija tuvāk viens otram. Tad nebija klubu, bija tikai bāri, kuros bija atskaņotāji. Bija arī pārtijas, taču parasti mēs tusējāmies Liquid Sky bārā, cilvēki un dīdžeji sēdēja uz sofām, un mūzika bija ne gluži deju mūzika, vairāk klausāma. Dīdžeji spēlēja house mūziku, tad Mike Ink un tad Mouse on Mars vai ambient, vai Schlammpeitziger, daudz jokainas elektroniskas mūzikas, un tajā laikā tādas bija daudz, jo neviens īsti nedejoja.

Varbūt tāpēc tas ir iemesls, kāpēc Ķelnes mūzikas visumā ir ne tikai dejojama, bet arī klausāma?

Jā, varbūt, taču arī cilvēki, kas taisa mūziku, ir diezgan inteliģenti, viņi nav darbaļaudis (working class), drīzāk buržuā, diezgan gudri un kultūrāli, saistīti ar mākslu, dizainu u.tml. Cilvēki nenāk no ielas, bet gan no labiem vecākiem. Vairāk tādi pop cilvēki.

Nevis ghetto kids?

Pavisam ne. Ne tā kā panki, kuri varbūt grib uztaisīt raw shit. Šie ir vairāk domājoši, jutīgi whimp tipa cilvēki. Tāpēc viņiem patīk Kompakt, viņi identificējas ar šo vājumu, being sweet, nice, whatever.

Nākotnes plāni?

Dažreiz es aizdomājos, cik ilgi mēs darīsim to, ko darām pašlaik?

Vai tu domā, cik ilgi būs šāds trends?

Drīzāk, cik vēl ilgi izlaidīsim uz platēm house un techno, spēlēsim klubos un piedzersimies, cik ilgi cilvēki vēl mums aplaudēs, nobukos, cik ilgi vēl lidosim apkārt pasaulei, visas šīs lietas, šīs privilēģijas, kas mums ir, no kā mēs pārtiekam un gūstam prieku. Ja nu kādā brīdī tas nobrūk vai cilvēki vairs to nepirks… Taču, no otras puses, cilvēki citās valstīs tikai sāk šādas lietas attīstīt. Mēs ar to nodarbojamies kādus 20 gadus, bet citur tas tikai sākas. Tas liek mums justies jaunākiem un paver iespējas sadarboties ar viņiem, savukārt viņiem mūsu mūzika liekas svaiga un interesanta.

Kad atvadāmies, pie mums pienāk Maikls Majers, kurš, izdzirdis, ka es Kompakt angliski izrunāju kā Compact (ar plato "e"), pa pusei nopieni, pa pusei jokojot norāda, ka izrunai jābūt vāciskai.

Sunday, December 10, 2006

NB! chart - November


Finally I've got time to round-up my november faves. The main heroes: R.Villalobos, C.Vonstroke and My My.

> Ricardo Villalobos - Smokes Magical Passes [unreleased]

I found his Fizheuer Zieheuer superlong tracks rather boring, it seemed that the man was playing and experimenting with form, while substance was nothing extraordinary. Just wondering why P.Sherburne thinks it's the best release in 2006. But luckily enough his What's Wrong My Friends (for me the best track is Africolap - a superb afro influenced piece) and the unreleased track Smokes Magical Passes are just brilliant productions. There are amazing drums on both tracks, excellent! Regarding SMP, it's surprisingly "normal" Villalobos' take on how a deep acid techno should sound like. Finally some really DJ-friendly track from him, which certainly deserves to be released on a vinyl.

> Martin Eyerer & Oliver Klein - Al Quadus [My Best Friend]

This comes from their Kairo 12". First impression was that the track was rather simple, but after several listenings it really kicked in. The production qualities - drums, sound itself etc. - are perfect. It just works, you know.

> My My - Half A Hole / Songs For The Gentle [Playhouse]

Lee Jones & Co are unstoppable. Their trademark is that special funky, catchy and groovy, but still innovative sound that can be found on all their releases - no matter was it a mellow house (Butterflies and Zebras), a psyschodelic techno (Serpentine) or a tour de force in chopping and sampling techniques (Klatta EP). After delivering the very interesting Kinesi Workshop EP on Circus Company, the much awaited album Songs For The Gentle is out on Playhouse. Well, technically these "songs" are rather different, but all have the above mentioned My My mood. For instance, When reminds me of the classic Infiniti track Raindrops; Clean Break and Secret Life of Paints make me smile; Eleventh hours offers one of the grooviest and most playful moments on the album; Half A Hole is simply beautiful track - that's how deep house should sound in 2006, in my view. And so on. Definetely one of the best albums of this year.

> Claude VonStroke - 7 Deadly Strokes [Neuton]

It's not a new release at all, but I've discovered it just now. Totally amazing record! Check also his other records and remixes if you like this kind of funky and bassy things. He's from San Francisco and running Dirtybird records (see also two next entries).

> The Martin Brothers - Stoopit [Dirtybird]

An extremely playful and funny track, out on VonStroke's label.

> Luke Solomon - Ghouls (Claude VonStroke's Beats From The Grave) [Rekid]

Altough the main track is also a very nice piece of spooky analogue action, VonStroke adds his phat bass and groove that makes feet move. I suppose it's not a coincidence that the record's been released on Helloween. Yesterday I heard this one played by Riton.

> Hugo - Alchemic Dancer [Floppy Funk]

Floppy Funk Records is French label specialising in that particular French micro-house style (Karat, Circus Company etc.) with a very funky/jazzy edge. Although B2 track is untypical and sounds more like Trentemoller's stuff.

> Sebo K - Horizons (Excerise One's Sleepless in San Juan mix) [Mobilee]

This is something special and the best remix from Mobilee's Back To Back series.

> Christian Paduraru - Sharing Transparently (Dave DK rmx) [Absurd]

Dave DK's remix is mellow but very nice - a good example of contemporary electronic deep house. By the way, Paduraru is another producer from Romania.

> Latex - The Porcupine [Rebelone]

Loco Dice + Martin Buttrich aka Latex deliver a remarkable latino influenced one-sided record.

Some other nice redords: Jay Haze - Berlin Pimping part 2 [Tuning Spork]; Inxec - At First I was ... A Duck [Contexterrior]; Guy Gerber & Shlomi Aber - A Sea of Sand [Cocoon]; H-Man - 51 Poland Street [Giant Wheel]; Audiofly X - 4 Play EP [Get Physical]

Thursday, December 07, 2006

In brief


Last Sherburne's Month in techno column is a nice and sentimental piece, which sounds a bit like confession. Regarding the context thing, I can just totally agree that it's important to experience techno/e-music on a club sound system, not just on a playlist. To feel how it bangs, how it interacts with a crowd... You'll also find there his summary on the best tracks in 2006. I'll do my own later in january, just can add that Mr.Villalobos will be one of the heroes in my upcoming monthly chart.

Furthermore, my attention was caught by "Needle in the hey" entry on his blog, discussing the issue whether a DJ should bring his own TT needles when performing. (As far as I remember this topic was brought up in the sub.lv or its forum too.) Last time being in Latvia I also learned that at the moment DJs are expected to bring their own needles there, which was not really the case some 5 years ago. And you better be informed about this kind of local rules to avoid unpleasent surprises.

That's in brief. Stay tuned.

Tuesday, December 05, 2006

Ekspresintervija ar Röyksopp


Intervijai atvēlētajā telpā ienāk divi puiši, sasveicinās un iepazīstina ar sevi. Torbjörn Brundtland izskatās skandināvisks – pieri un daļēji acis sedz pagaiši mati, sārta seja, turpretī Svein Berge ir pretmets – melniem matiem, brūnām acīm. Viņi abi kopā ir pazīstami kā Röyksopp – iespējams, pirmā patiesi populārā norvēģu elektroniskās mūzikas grupa. Sākam sarunu, runā galvenokārt Svein, bet Torbjörn, aizņēmies no mani pildspalvu, kaut ko zīmē uz papīra lapas.

Iesākumam, iespējams, tradicionāls jautājums, uz ko jums jau nācies atbildēt jau daudzkārt, un tomēr – pēdējais albums [The Understanding] ir acīmredzami citāds nekā iepriekšējais [Melody A.M.], kāpēc tik krasa pārmaiņa un vai tas notika apzināti vai drīzāk nejauši?

Tā vispār bija apzināta izvēle. Pēc Melody A.M. mēs sapratām, ka nevēlamies atkārtoties, bet gan radīt ko jaunu.

Un kā klausītāji un kritiķi reaģē uz jauno albumu?

Nu, vienai daļai patīk, ka tas ir kas jauns, savukārt citi – Melody A.M. fani – gribētu labāk otru Melody A.M.

Vai jaunā albuma nosaukumam “The Understanding” ir kāda īpaša simboliska nozīme?

Šis ir plašs vārds. No vienas puses, to var attiecināt uz klausītājiem, kuriem ir jāizprot mūzika, no otras puses, to muzikālās attīstības ziņā var saistīt arī ar mums. Arī jaunā albuma vāciņa noformējums atraisa iztēli.

Jā, tieši grasījos jautāt par vāciņu, kas ir diezgan sirreāls. Kādā intervijā arī lasīju, ka Sveinam patīk Deivida Linča filmas. Skaidrs, ka jūsu mūzika ir izteikti melodiska, taču cik lielu nozīmi jūs piešķirat psihodēlijai mūzikā?

Jā, man patīk tā sajūta viņa filmās. Pārsvarā tās raisa iztēli un ir saistītas ar sapņiem. Visi tie tēli… Tāpat arī mēs cenšamies radīt sapņainu mūziku.

Skaidrs, šī varētu būt viena no labas mūzikas pazīmēm. Kādas vēl, jūsuprāt, īpašības vai sastāvdaļas jāpiemīt labai mūzikai?

Galvenokārt un neatkarīgi no stila tai jābūt ar savu identitāti, nevis citas mūzikas kopijai.

Runājot par norvēģu mūziku, vai tai tiešām ir unikāls, īpašs skanējums, vai tomēr šī “norvēģu skaņa” ir kritiķu izdomājums?

Hmm, nekā tāda diži atšķirīga jau nav. (Te pēkšņi iejaucas Torbjörn) Tomēr ir viena tīri tehniska īpatnība, norvēģu mūzikā daudz vairāk tiek izmantots reverbs. Nekā, piemēram, Ņujorkas mūzikā vai latino. (Turpina Svein) Kādreiz arī norvēģu mūzika kopēja angļu un amerikāņu mūziku, un tikai kādus pēdējos deviņus gadus cilvēki sākuši vairāk pievērsties savam individuālam skanējumam.

Un kas tomēr būtu pamatā, ka pēdējos gados dzirdam tik daudz labu norvēģu grupu? Vai tā ir skaistā daba vai daudz brīvā laika? Vai tomēr labklājība?

Laikam jau tomēr pēdējais.

Vai jūs nebijāt pārsteigti par Melody A.M. panākumiem [visā pasaulē pārdots vairāk nekā miljons albuma kopiju]? Turklāt atzinība nāca palēnām…

Tik lielus panākumus negaidījām. Savā ziņā pat joprojām jūtamies jocīgi, piemēram, spēlējot koncertus visā pasaulē.

Nobeigumā gribētu jums lūgt tādu kā padomu tiem daudzajiem jauniešiem, kuri kaut ko dara elektroniskās mūzikas lauciņā, taču savas “guļamistabas” ietvaros, un īsti nezina, kā panākt, lai viņu mūzika tiktu izdota, nemaz nerunājot par plašāku atzinību? Tādu, piemēram, ir diezgan daudz Latvijā.

Pirmkārt, jau ir tādi, kas nemaz to negrib sasniegt. Bet, ja vispārīgi, tad ieteiktu nekopēt citu mūziku, bet mēģināt radīt ko atšķirīgu. Tas attiecas arī uz instrumentiem – gan reālajiem, gan virtuālajiem. Piemēram, daudzām mūzikas programmām ir savs tipisks skanējums, un to var viegli atpazīt. Mēģiniet atrast kādu programmu, ar kuru jūtat, ka spējat radīt ko savu.

Diemžēl mūsu laiks ir iztecējis. Paldies par interviju un varbūt kādreiz redzamies Latvijā!

Jā, mēs ar lielāko prieku tur uzspēlētu, jo Austrumeiropā pagaidām ir maz būts.