Pirms uzsākt sarunu, meklēju atkritumu tvertni, kur izmest košļeni. Viena tāda stāv, taču neesmu drošs, vai tā paredzēti šādiem mērķiem, jo iekšā guļ kaut kādi diski un matricas. Taču Tobiass tikai nosmej, lai metot vien, – tie esot izbrāķētie demo diski: “Ja tie ir sūdīgi, trakš un laukā!”
Ir kāda atbildīgā persona, kura tos vērtē?
Jā, domāju, ka pamatā to dara Volfgangs [Wolgang Voigt], Maikls [Michael Mayer] un Jirgens [Jürgen Paape]. Viņi ir atbildīgi par leiblu.
Tātad viņi ir atbildīgie par leibla muzikālo saturu?
Jā, struktūra ir tāda, ka Volfgangs, Maikls un Jirgens ir kompānijas īpašnieki, bet Rainhards [Reinhard Voigt] ir tāds kā “klusais” īpašnieks, kurš strādā ne tikai kā mākslinieks, bet arī uzmana naudas plūsmu. Un tad piemēram viena meitene nodarbojas ar leibla menedžmentu, strādā ar visiem pārējiem leibliem, kas iesaistīti distribūcijā, un sazinās ar māksliniekiem, kuri izdodas uz kāda no Kompakt leibliem, saskaņo relīžu datumus u.tml. Par mūziku gan galvenokārt atbild Volgangs un Maikls, Jirgens ir atbildīgs par ierakstu veikalu – tas ir tas džeks, ko mēs satikām lejā, – ar gariem, blondiem matiem, izskatās pēc 70. gadu futbolista.
Jūs sākāt kā maziņš plašu veikaliņš, vai ne?
Jā, tā bija. Tas veikals bija uz citas ielas, taču netālu no pašreizējās vietas. Tas bija maziņš, mājīgs, diezgan andergraundisks, tolaik gan to nesauca par Kompakt, bet gan par Delirium. Tas bija daļa no Delirium izplatīšanas ķēdes, kas bija arī citās Vācijas pilsētās. Volgangam, Rainhardam, Jirgenam un Jergam [Jörg Burger], the Modernist, toreiz piederēja veikals. Kad veikals atvērās, tolaik uz Ķelni pārcēlos arī es un Maikls. Pēc diviem gadiem viņi atdalījās no Delirium, pārvācās uz vecpilsētu un izdomāja vārdu Kompakt, jo vēlējās savu identitāti.
Starp citu, kādēļ tieši Kompakt, vai tam apakšā ir kāds stāsts?
Nē. Tā ir tikai skaņa. Man liekas, bija vairāki vārdi, ko Volfgangs bija uzrakstījis uz papīra lapas. Svarīgi bija, lai nosaukums labi skanētu kopā ar vārdu “Ķelne” – Köln, kaut kas ar “K”. “Köln Kompakt” kopā skan labi. Volgangam patiesībā svarīgas ir visādas popkultūras lietas – krāsām ir jāsaskan, atbilstošam ir jābūt dizainam, mūzikai, konceptam. Visam jābūt skaisti izgatavotam un ar labu domu pamatā. Laikam viņš meklēja ļoti universālu vārdu un ne pārāk izmantotu pirms tam, bet arī tukšu, lai to pēc tam piepildītu ar saturu, un tā viņi izvēlējās Kompakt. Es gan atceros, ka sākumā man tas Kompakt nemaz nepatika, tas skanēja tā garlaicīgi, taču, kad tas sāka savu dzīvi, nosaukums sāka likties labāks un labāks. Un tagad tas ir liels brends.
Sākums bija 90. gadu sākumā?
Jā, tas bija 1993. gads, un 1995. gadā radās Kompakt, bet 2000. gadā, laikam, pārcēlās uz šo jauno vietu, jo vecajā veikalā un birojā vairs fiziski nepietika vietas. Tagadējā vieta ir ļoti piemērota, domāju, ka tuvākajā laikā viņi ari nepārvāksies kur citur, jo nav jau plāna kļūt par meidžorleiblu.
Un tomēr – savā ziņā Kompakt ir liels leibls…
Protams, tāds meidžor neatkarīgais leibls.
Bet kas bija šādu sasniegumu pamatā? Veiksme, grūts darbs vai tikai laba mūzika? Kāpēc cilvēki arvien vairāk un vairāk sāka pirkt Kompakt plates?Es domāju, ka tas bija viss minētais kopā. Tas bija smags darbs un aizrautīga pašatdeve. Piemēram, distribūciju uzsāka Maikls, un acīmredzot viņam ir laba “roka” un gaume, kā mazu lietu pārvērst, izaudzēt lielākā. Viņš izvēlējās mūziku, būdams labs dīdžejs, kā arī viņš strādāja ierakstu veikalā kādus piecus gadus un pazina katru ierakstu un leiblu, un šīs pieredzes rezultātā viņš nonāca pie atziņas, ka vajadzīga jauna distribūcijas ķēde, kāda pirms tam nepastāvēja. Tolaik bija Intergroove, Discomania u.c., bet viņi necentās komunicēt tāda veida mūziku, tādu minimālu mūziku, Ķelnes mūziku vai vienalga, kā to sauc. Viņš pamanīja, ka citi cilvēki taisa līdzīgu mūziku un ka viņiem vajag tādu kā “jumtu” un palīdzību. Un šāds tīkls bija viens no pamatiem sekojošajai popularitātei. No otras puses, Maikls un es, un citi ārtisti, vēlāk arī Superpitcher, mēs izlaidām mūziku un arī daudz dīdžejojām, tā izplatot šādu “Ķelnes” mūziku. Cilvēki sāka mūs un mūsu darbus identificēt ar pilsētu un savā ziņā ar īpašu dzīvesveidu un attieksmi. Protams, arī liels nopelns ir pašiem ierakstiem, īpaši Volfganga – Mike Ink., Studio 1, arī ieraksti uz Force Inc., un kad radās Kompakt, tika iedibinātas dažas “pop” lietas, piemēram, relīžu sērijas un krāsainas 7 collu sērijas utml. Cilvēki uz to atbildēja, jo tas bija diezgan netipiski, īpaši jau vācu tehno leiblam, ka leibls nolēmis kļūt par pop leiblu, bet tādu krutu. Kā piemēram Warp… hmmm… nav nemaz tik daudz piemēru. Tas bija atraktīvi un seksīgi. Turklāt, plašākā mērogā, Ķelnē ir daudz citu leiblu, producentu, kā Groove Attack un A-Musik. Bija tāda kā reakcija, kas attīstīja visu pilsētu. Cilvēki citās valstīs pievēršas noteiktām lietām, piemēram, tā kā agrāk mēs pievērsāmies Detroitai…
Tas gan, bet tagad amerikāņi labi zina Kompakt…
Jā, arī Japānā… Kādreiz bija aktuāli teikt: “O, tas nāk no Londonas!”, vai, piemēram, mums patika mūzika no Mančesteras. Un tagad cilvēki mīl mūziku no Ķelnes.
Tātad pastāv saikne starp mūziku un vietu, kur tā radīta? Vai pilsēta padara skanējumu unikālu savā ziņā? Vai tomēr Ķelnes “skaņa” ir tikai mīts?
Hmm… tas ir ļoti vecs mīts un vecs jautājums. Mēs parasti sakām, ka pastāv tāda Ķelnes skaņa, vai, ja cilvēki domā, ka tāda pastāv, tad – mums tāda ir. Tas tā no mārketinga viedokļa –, ja jūs meklējat Ķelnes skaņu, mums tāda ir. Mēs nesakām, ka tādas nav, kāpēc kaut ko iznīcināt, par ko patiesībā cilvēki runā. Tāpēc mēs atbildām: “Jā, protams, ir tāda Ķelnes skaņa, un mēs to veidojam”. Bet saprast ar to jau var dažādas lietas – var teikt, ka tā ir tas “bungas un bass” vai tā pop lieta vai tas minimālais skanējums vai pat ambient stafs. Ar to es vairāk saprotu sajūtas mūzikā un attiecībā pret to, un Ķelne ir ļoti emocionāla un “izjusta” pilsēta. Cilvēki ir sirsnīgi un atklāti. Tās protams ir klišejas, taču galu galā pilsētai ir savs tēls, un tas savukārt atspoguļojas mūsu mūzikā. Un ikviens, kurš zina Hamburgas, Berlīnes vai Minhenes mūziku, zinās, ka šī tomēr ir citāda. Jo cita pilsēta, neskatoties uz to, ka tagad visi taisa elektro, minimal vai vienalga, kā to dēvē. Pat ja tas nāk no Maskavas, bieži mūzika skan līdzīgi, taču, iespējams, atšķirība ir pasniegšanas veidā. Es domāju, ka šī Ķelnes skaņa savu atpazīstamības virsotni sasniedza jau pirms vairākiem gadiem, un pēc tam notika starptautiska izlaušanās. Sākumā bija jāatrod pašiem sevi, noformējās komanda, pēc tam visā pasaulē mums radās domubiedri un partneri, un viņi ir šīs saimes locekļi un draugi, nebūdami no Ķelnes. Tā nav tikai pirkšana un pārdošana, licencēšana u.tml. lietas, bet gan kas vairāk.
Tomēr zīmīgi ir tas, ka Ķelne ir slavena tieši ar saviem daudzajiem minimal leibliem un producentiem. Kāpēc to ir tik daudz?
Manuprāt, mūzika ir arī sociāla lieta, tā izplatās starp cilvēkiem. Ja cilvēki simpatizē viens otram, kaut kādā ziņā viņi kļūst līdzīgi – līdzīgi ģērbjas…
Tātad scēnas lieta…
Jā, tā ir scēnas rašanās, tāpēc, ka cilvēki patīk viens otram, pavada laiku kopā un jūt, ka viņiem ir kas kopīgs. Mūsu gadījuma scēna nav kā pankiem vai modiem, kuriem bez mūzikas svarīgs bija arī stils, ģērbšanās, frizūras u.tml., bet gan drīzāk mums ir līdzīgs redzējums un idejas attiecībā uz elektronisko mūziku. Kad mēs sākām 90. sākumā, tā bija ļoti jauna lieta un neviens pat neiedomājās, ka ar to varētu pelnīt naudu, ka varētu iztikt, taču daudzi gribēja taisīt mūziku, kā jau ikviens pusaudzis noteiktā vecumā. Taču tik mazā pilsētā kā Ķelne cilvēki sāka kopēt un ietekmēt viens otru, izveidojās sava scēna. Domāju, ka Volgangam bija savs koncepts attiecībā uz šo, līdzīgi kā tas bija Ričijam Hotinam, par minimālu, reducētu tehno. Būtībā tā bija reakciju uz meinstrīma tehno, transīgu, reivīgu, visu to Mayday. Viņi gribēja to reducēt līdz tīrai esencei. Un tad kāds kā Maikls, Jirgens vai citi, kas bija ārpus Kompakt, pārņēma to un interpretēja pa savam, un tas kļuva par sava veida kodu vai stilu. Tādas mūzikas kļuva vairāk un vairāk. Mums pašiem nereti šķiet, ka minimal ir garlaicīgs, tik daudzi ar to nodarbojas, un tagad visu, kam ir basslīnija, sauc par minimal, kas nemaz neatbilst sākotnējai idejai. Vai arī par elektro, ar ko gan es saprotu citu mūziku, pārsvarā no 80. gadiem, kā, piemēram, Kraftwerk vai Detroitu. Jaunieši šo funky minimal bassline mūziku sauc par elektro, taču man vienalga, jo, pat ja es nepiekrītu, es saprotu, ko viņi ar to domā. Taču galu galā, mēģinot atbildēt uz jautājumu, es pats droši nezinu, kāpēc tik daudzi cilvēki pievēršas minimal. Viens svarīgs iemesls minimal tehno panākumiem varētu būt tas, ka tam ir tukša forma un ir viegli to izmantot kā tādu matricu. Piemēram, cilvēks ir kādreiz klausījies Dead Kennedys, viņš paņem kaut ko no viņiem un ieliek šajā formā. Galu galā tas ir minimal, taču ar individuālu piegājienu. Minimal ir kā pudele, kurā var daudz ko ieliet, cilvēki pērk pudeles, jo tās forma ir tik perfekta. Tajā vienmēr var ieliet ko savu. Ja tiek radīts kas ļoti pilnīgs, piepildīts un noteikts, tad vairs nav vietas kam personiskam. Pamatā ir bassbunga, šķīvis, clap, būtībā house mūzikas recepte. Tas, manuprāt, pievelk jaunus cilvēkus, taču arī vecāki cilvēki, kuriem jau pāri par 35, tikai sāk taisīt mūziku. Piemēram, viņiem nav darba, viņi iet uz klubiem, dzird šādu mūziku un nodomā pamēģināt arī paši. Nopērk laptopu, monitorus un sāk kaut ko darīt savā istabā. Protams, no sākuma viņi izmanto to minimal formulu, jo viņi to dzird klubos un viņu draugi to taisa, taču tad seko iespēja to darīt viņiem īpašā veidā. Katru nedēļu parādās jauni interesanti ieraksti, neskatoties uz to, ka pamatā ir viena formula.
Jā, šķiet tas kļūst populārs, bet tādā pozitīvā veidā… Tas gluži nav undergorund for kids.
Es domāju, ka pastāv arī undergorund for kids, un tas kādreiz bija ļoti spēcīgs, piemēram, schranz, hard techno, galvenokārt ir domāts jauniešiem, kuri lieto speed vai e un kustas 5, 6 stundas pie ātra, perkusīva tehno… Iespējams, tagad šī scēna vairs nav tik liela, cik zinu daudzi hard techno dj-i sākuši spēlēt vairāk t.s. elektro lietas. Piem., Chris Liebing vai Adam Beyer kompilācijās nereti ir tie paši ieraksti, ko spēlēju arī es. Wighnomy Brothers, Dominik Eulberg utt., viņi domā, ka atklājuši ko ļoti interesantu, “jaunu skaņu”, uz ko mēs atbildām “C’mon, kāpēc jūs nepaliekat savā pusē?” Tagad tiešām ļoti daudzi dj-i spēlē šādu mūziku. Un kā dj-am nereti ir grūti būt citādākam, tu sāc domāt, ka spēlē the same shit as everybody else.
Nav brīnums, ņemot vērā, ka tieši Ķelnes mūzika ir ļoti populāra…
Jā, piemēram, tu esi uzaicināts kaut kur, un dīdžejs pirms tam spēlē visus aktuālos hitus, un tad tas vairs neliekas kas īpašs.
Kā tad tomēr panākt savu atšķirību?
Tas nav viegli, tev jāmēģina to piedāvāt savā veidā, teiksim, draudzīgākā vai dažādākā veidā. Visi mūsu dīdžeji, protams, nespēlē tikai minimal kā tādas mašīnas, mēs cenšamies būt dažādi, atvērti, funny, ielikt kaut ko popsīgāku, mēģināt arī ielikt kaut ko no sirds, ne tikai tīri funkcionālu un minimālu. Piem., mix-cd, ko mēs taisām, ir drīzāk emocionāli, un tā ir pēdējā lieta, ar ko varam atšķirties – būt interesantas un jaukas personības, atšķirībā no citiem, kuri tikai “žžžžžž”…
Turpinot šo tēmu, gribētu tev kā dīdžejam pajautāt, kas vēl dīdžeju padara par labu dīdžeju?
Labam dīdžejam būtu jāapzinās, ka dīdžejošana ir amats, nevis māksla. To tu dari pamatā ar savām rokām, un tam būtu jāpieiet nopietni, kā gatavojot galdu, piemēram.
Atbildība tātad?
Jā, un koncentrēšanas uz kaut ko, kas nav īsti ne māksla, ne arī tikai tehnika, kaut ko vienkāršu… Piemēram, mix cd ierakstīšana vai koriģēšana digitālā veidā uz datora ir pretrunā idejai par amatu. Tā nav tik liela problēma, taču es parasti saku, lai respektē savu darbu, un esi godīgs – ja tu kļūdies, tu kļūdies. Keep it pure and simple: two turntables and a mixer. Protams, var pielikt efektus utt., taču galu galā var uztaisīt filmu ar 60 mm kameru, kas ir vairāk roku darbs, vai var arī uztaisīt filmu uz datora. Datorfilmas, manuprāt, ir kas cits, tas nav roku darbs, un tam vajadzīgas citas prasmes. Ir citādi, ja tu paņem rokās plati un jūti visus tos sūda putekļus, tu dari to ar rokām, nevis skaties interfeisā. Esmu konservatīvs šajā ziņā.
Ja tu esi ļoti labs dīdžejs, tu gan vari pievienot kādus papilefektus vai ko citu, piemēram, man ir vienalga, ko dara Ričijs Hotins, kurš ir ļoti labs žokejs. Vienīgi man nepatīk, ja viņš saka cilvēkiem: “Aizmirstiet par vecajām lietām, lietojiet jaunās”. Tad es nodomāju: “Shut the fuck up!”, jo cilvēkiem jāizdara pašiem sava izvēle – ja viņiem patīk gatavot uz gāzes, nesaki, ka šī jaunā plīts ir labāka un ka vecā gāzes plīts jāmet prom. Vienalga ar gāzi garšo labāk. Tas nav par jaunu un vecu, bet gan par izvēli. Dīdžejam jābūt labam izklaidētājam un mūzikas selektoram, jābūt labai idejai par dziesmu kārtību un nevis 10 minūtes, bet stundu garumā. Un jābūt arī kādām saskarsmes iemaņām, jāprot komunicēt un runāt ar cilvēkiem, caur savu mūziku jāprot viņiem ko pateikt, kaut ko jautru vai skumju utml. Patiesībā, ja tev piemīt visas šīs īpašības, man nerūp, ko tu lieto – vai tas ir roku darbs vai dators. Bet tikai laptops un programma, un ar to perfekti samiksētas nokačātas dziemas, jo dators nekļūdās, nav dīdžejošana, pat ja to atgādina. Tā ir dziļāka lieta.
Jocīgi jau tā runāt, kad pats esi dīdžejs. Ikdienā sanāk satikt daudz dažādus dīdžejus, un katrs uzsver, ka ir kas īpašs. Piemēram, džeks stāsta, kā pamazām iekurina publiku, taču patiesībā sāk spēlēt ar 130 bpm platēm un uzliek Thomas Andersson grāvēju. Tas pats attiecas uz mani, varbūt es runāju šādi, bet, kad tu mani dzirdētu klubā, tu nodomātu “sūds”, taču šī ir mana filozofija un līdzīgi domā citi Kompakt dīdžeji.
Mums parasti nerūp pašas jaunākās, vēl neiznākušās plates un remiksi, mēs spēlējam arī vecus ierakstus vai arī spēlējam tos “ar smaidu”, tā vietā lai būtu snobiski un augstprātīgi. Jā tomēr kāds domā, ka mēs esam iedomīgi tikai tāpēc, ka gūstam panākumus, tā nu nav. Un parasti dīdžeji, ko es pazīstu, tādi arī nav, pat Sven Väth vai Ricardos Villalobos, vai Miss Kittin, viņi... lai gan Miss Kittin tomēr ir drusku citāda… viņi ir tuvu cilvēkiem, nevis 10 mitrus prom no cilvēkiem, esot tādām kā popzvaigznēm. Protams, ir forši justies īpašam un atbildīgam par to, ka izvērtīsies pārtija, taču tā ir arī liela atbildība, un ikviens uz tevi skatās un gaida kādu brīnumu, bet varbūt tu esi noguris vai piedzēries, vai abi kopā. Bet, ja izdarīsi pareizi, visi tev smaidīs un mīlēs tevi, tā ir komunikācija. Tā ir ņemšana un došana, un tavs darbs nav spēlēt izteikti konfrontējošu mūziku, tu spēlē kaut ko kas tev patīk, bet tajā brīdī liekas, ka būtu interesants arī publikai.
Tātad dīdžejošana vairāk ir izglītošana vai izklaidēšana?
Izklaidēšana. Dažreiz tas ir nedaudz izglītojoši par izklaidēšanu. Tu it kā rādi savu versiju par izklaidēšanu. Tas nekad nav: “Klausies, cik krutu mūziku es spēlēju!” Varbūt tā bija pirms padsmit gadiem, kad spēlējām mazās pilsētās un cilvēki neko nesaprata no elektroniskās mūzikas. Mēs pirkām ierakstus lielās pilsētās un bijām tik patīkami satraukti, uzrīkojām pārtiju, bet cilvēki tikai gribēja dzirdēt pierastas lietas. Jaunieši mūsu vecumā, taču tik konservatīvi! Taču citus tas aizrāva, tie bija vairāk tādi hipiju tipi, kuriem patika dejot un just mūzikas enerģiju. Lai gan daudzi mani draugu ienīda šādu mūziku, un tad tā izvērtās par izglītošanu. Protams, visiem nav jāpatīk tehno.
Starp citu, 80. gadu beigās Padomju Latvijā ieradās Westbam un “sludināja” tehno; tas man atgādina tevis teikto.
Protams, viņš ir izcils dīdžejs, liekas, ka pirmais Vācijā. Pēc visiem šiem gadiem viņš ir nedaudz wasted, visu to drugs + rock'n'roll dēļ, bet te mēs visi apbrīnojam viņu. Dažreiz, kad mēs spēlējam viņa gabalus, cilvēki prasa kāpēc mēs spēlējam tos komerciālos sūdus. Jocīgi. Piemēram, Oldschool baby bija liels hits Ķelnē. Iespējams, tas ir nedaudz cheesy, taču ir labi nedaudz būt cheesy, kamēr esi minimal.
Vai Kompakt mūzika, tavuprāt, ir pilnīgi futūristiska vai tomēr tajā ir kādas saknes, tradīcijas, atsauces uz pagātni?
Tā vienmēr ir bijusi mūsdienīga savā laikā, kā tas pienāktos popmūzikai, taču ietekmējoties arī no pagātnes. Ja paskatāmies vēsturē, pēc 2. Pasaules kara Vācijā kādus 50, 60 gadus bija ļoti spēcīga amerikāņu un britu popkultūra. Viss, kas nāca no turienes, bija super, protams, ka daļa bija. Un vēl pat šodien manāma tāda kā cīkstēšanās starp angloamerikāņu ietekmi un vēlmi izdarīt ko pa savam. Tehno bija viena no pirmajām lietām Eiropā, kur vairs neizpaudās angloamerikāņu dominance. Un nav svarīgi, vai tehno radīja Huans Atkins vai Kraftwerk, vai varbūt abi kopā, bet gan tas, ko mēs no tā iztaisījām. No otras puses, mēs šajā ziņā neesam nacionālisti un neuzsveram, ka tā būtu vācu lieta. Tomēr bija labi izveidot tādu kā savu “valodu”. Tas pats notika arī vācu pop- un rokmūzikā – viņi sāka dziedāt vāciski. Tā gan vienmēr bijusi trausla līnija, lai nekļūtu pārāk vāciskiem.
Mūs ietekmēja daudz britu un amerikāņu popmūzikas no 60., 70., 80., 90. gadiem, būtībā visiem laikiem, piemēram, īsta popmūzika kā Pet Shop Boys vai Velvet Underground, arī ģitārmūzika kā Sonic Youth, shoegaze mūzika kā My Bloody Valentine. Daudzi cilvēki no manas paaudzes socializējās ar šo mūziku un uzauga ar to.
Kad uzradās tehno, tas visu aizslaucīja prom, taču vēlāk tu atceries savu pieredzi un ietekmes atgriežas no otras puses, un cilvēki sāk miksēt popmūziku ar house vai techno. Kad Kompakt sāka virzīt techno ar pop “piesitienu”, tas kontrastēja ar daudziem producentiem, kuru attieksme bija ļoti nopietna… Varētu salīdzināt ar vācu attieksmi pret alu – šī ir vienīgā pareizā pieeja, kā gatavot alu, visos citos gadījumos sanāk slikts alus. Tehno vajadzēja būt ļoti tīram, futūristiskam utt., kas ir ok, taču mēs vienmēr esam bijuši nedaudz “popsīgi”, daudzos ierakstos ir pop sempli u.tml., ne gluži Jeff Mills garā. Es viņu aprīnoju, taču tā nekad nav bijusi mana ideja par tehno.
Jā, pirmo reizi, kad dzirdēju Justus Köhncke, nodomāju, kas tas par vācu šlāgeri? Lai gan tas joprojām ir elektronisks…
Atceros, ka viņš stāstīja, ka cilvēkiem Skotijā vai Japānā patīk viņa mūzika, lai gan viņi nesaprot, ko viņš dzied, tikai uztver sajūtu. Kādreiz mēs tā klausījāmies arī angļu mūziku, nesaprotot vārdus, taču saprotos sajūtas. Vācijā pirms tam daudzi teica, ka tas ir pārāk cheesy un nevienam nepatiks, un viņam vajadzētu aizvērties un nedziedāt. Taču cilvēkiem citās valstīs, pat reiveriem, patīk viņa mūzika. Viņi to sauc par soulīgu mūziku.
Vienalga outstanding, pat priekš Kompakt.
Jā, tā bija uzdrīkstēšanās…
90. gadu vidū visi grupējumi (leibli) – A-Musik, Groovetech, Kompakt – bija tuvāk viens otram. Tad nebija klubu, bija tikai bāri, kuros bija atskaņotāji. Bija arī pārtijas, taču parasti mēs tusējāmies Liquid Sky bārā, cilvēki un dīdžeji sēdēja uz sofām, un mūzika bija ne gluži deju mūzika, vairāk klausāma. Dīdžeji spēlēja house mūziku, tad Mike Ink un tad Mouse on Mars vai ambient, vai Schlammpeitziger, daudz jokainas elektroniskas mūzikas, un tajā laikā tādas bija daudz, jo neviens īsti nedejoja.
Varbūt tāpēc tas ir iemesls, kāpēc Ķelnes mūzikas visumā ir ne tikai dejojama, bet arī klausāma?
Jā, varbūt, taču arī cilvēki, kas taisa mūziku, ir diezgan inteliģenti, viņi nav darbaļaudis (working class), drīzāk buržuā, diezgan gudri un kultūrāli, saistīti ar mākslu, dizainu u.tml. Cilvēki nenāk no ielas, bet gan no labiem vecākiem. Vairāk tādi pop cilvēki.
Nevis ghetto kids?
Pavisam ne. Ne tā kā panki, kuri varbūt grib uztaisīt raw shit. Šie ir vairāk domājoši, jutīgi whimp tipa cilvēki. Tāpēc viņiem patīk Kompakt, viņi identificējas ar šo vājumu, being sweet, nice, whatever.
Nākotnes plāni?
Dažreiz es aizdomājos, cik ilgi mēs darīsim to, ko darām pašlaik?
Vai tu domā, cik ilgi būs šāds trends?
Drīzāk, cik vēl ilgi izlaidīsim uz platēm house un techno, spēlēsim klubos un piedzersimies, cik ilgi cilvēki vēl mums aplaudēs, nobukos, cik ilgi vēl lidosim apkārt pasaulei, visas šīs lietas, šīs privilēģijas, kas mums ir, no kā mēs pārtiekam un gūstam prieku. Ja nu kādā brīdī tas nobrūk vai cilvēki vairs to nepirks… Taču, no otras puses, cilvēki citās valstīs tikai sāk šādas lietas attīstīt. Mēs ar to nodarbojamies kādus 20 gadus, bet citur tas tikai sākas. Tas liek mums justies jaunākiem un paver iespējas sadarboties ar viņiem, savukārt viņiem mūsu mūzika liekas svaiga un interesanta.
Kad atvadāmies, pie mums pienāk Maikls Majers, kurš, izdzirdis, ka es Kompakt angliski izrunāju kā Compact (ar plato "e"), pa pusei nopieni, pa pusei jokojot norāda, ka izrunai jābūt vāciskai.
No comments:
Post a Comment